Atsevišķi der pieminēt, ka gruzīnu muzikālā folklorā ir saglabājušās pagānu rituālu dziesmas. Piemēram, LILE, kuru dziedājuši Saules dievietei vēl 4 gadu tūkstošus pirms Kristus dzimšanas, un KVIRIA, sena kulta dziesma.



Gruzīnu muzikālās folkloras krājumos ir dziesmas, kam piemīt dziedināšanas spējas. Tās tautas medicīnā izmanto kā dziedinošu līdzekli, it īpaši ārstējot tā saucamās batonebi (bērnu vīrusu slimības) kā, piemēram, masalas, masaliņas. Ļaudis ar dziesmām prasījuši palīdzību kādam neredzamam spēkam, ziedojuši rozi un vijolīti, lūguši piedošanu, kas slimniekam esot devis atvieglojumu. Līdzīga dziesma, kur prasa piedošanu un dziedinājumu, ir nana, kas veltīta Saules dievietei Nanai. Pēc kristietības pieņemšanas dziesma zaudēja savu pirmatnējo funkciju un mūsdienās ir vienīgi šūpuļdziesma.

Kara dziesmas gruzīniem bijušas no neatminamiem laikiem. Slavenā grieķu vēsturnieka Ksenofonta sacerējumos (4. gs. pirms Kristus) lasām, ka gruzīnu ciltīs bijusi stipri attīstīta mūzika – kara un deju dziesmas. Viņi pat kaujā devušies ar dziesmu.
Lielu attīstības stimulu galda dziesmām deva augstā vīnogu kopšanas kultūra, kurai ir senas tradīcijas.

7. gs. p.m.ē. asīriešu cars Argons par Gruziju teicis „šajā zemē augļu dārzos un vīnogulājos raža kā lietus”. Argonautu teiksmās ir norāde - „Šī zeme aiz bagātības un skaistuma laistījās. Bagātie zaļie vīnogulāji ir neizsīkstoši avoti, no kuriem piens, vīns un smaržīgas eļļas tek kā ūdens.”.

Gruzīnu galda tradīcijas ir senas. Gruzīnu galda dziesmas attīstījušās daudzu gadsimtu gaitā un ir dzīvas vēl šodien.
Gruzīnu tautasdziesmām raksturīga izcila improvizācija, kas raksturīga gan vienbalsīgām, divbalsīgām, kā arī trīsbalsīgām dziesmām.



Pēc kristietības pieņemšanas veidojās gan baznīcu celtniecības, gan baznīcas mūzikas tradīcijas. Gruzīnu baznīcas mūzika pārsvarā ir trīsbalsīga, vēlāk arī četrbalsīga. Garīgie dziedājumi ir neatņemama gruzīnu muzikālās kultūras sastāvdaļa. Savas attīstības kalngalu tie sasniedza 10.-11. gs. un vēl šobaltdien ir gruzīnu muzikālās kultūras pati redzamākā un skaistākā pērle. Dvēseles mūžības simbols, ar ko piepildās katra gruzīna sirds, slavinot Dievu.

Katrai zemei ir savas īpašas vērtības, kas ataino pašus aktuālākās un gaišākās dzimtenes iezīmes. Pašu krietnāko gruzīnu tautas būtību izsaka tās folklora.

Visbeidzot vēlos šo rakstu beigt ar leģendārā 20. gs. komponista Igora Stravinska vārdiem: „Gruzīnu folklora ir pati brīnišķīgākā, ko man nācies dzirdēt. Neatkārtojams ir tās polifoniskā domāšana, kas nepārprotami atstāj lielu iespaidu uz katru klausītāju. Šī aktīvā muzikālā izpildījuma tradīcija, kuras saknes ir sensenos laikos, ir brīnišķs atklājums, kurš dod daudz vairāk nekā visi mūsdienas mūzikas sasniegumi kopā.” (Avots – žurnāls «Советская музыка» Nr. 12, 1966. , žurnāls «Америка» Nr.123, 1967.)

Gruzīnu tautas garīgās kultūras dārgumu glabātuvē folkloras mūzika ieņem vienu no svarīgākajām vietām. Tā ir skaņu hronika, kurā atspoguļojas gruzīnu tautiskās dziedāšanas attīstība. Gadsimtu gaitā Gruzijā iebrukuši arābi, mongoļi, turki, persieši un citi iekarotāji, taču nepadevusies tā ir saglabājusi savu valodu, rakstību, arhitektūru, dziedāšanas kultūru, kuras galvenā vērtība ir tās daudzbalsība. To nepieciešams uzsvērt, jo gruzīnu daudzbalsīgais dziedājums ir attīstījies zemju ieskāvumā, kur valda vienbalsīgās dziedāšanas tradīcijas.



Senākās liecības par gruzīnu mūzikas kultūru ir attiecināmas uz 7. gs. pirms Kristus.

Gruzijā ir gan valodas, gan muzikālie dialekti. To rašanos veicinājuši ģeogrāfiskie un sociālie apstākļi. Šiem dialektiem doti attiecīgā Gruzijas novada vārds: kahetiešu, kartlu, račiešu, svānu, imeretiešu, megrēļu, gūriešu, adžāru utt. Minētie dialekti savā starpā atšķiras ar to ritma, intonācijas, faktūras, harmonijas un emocionālām iezīmēm. Taču pastāv kopīga iezīme, kas apvieno visus Gruzijas novados radušos dialektus, un tā ir ģeniālā un nepārspējamā daudzbalsība.

Gruzijā ir trīs daudzbalsības veidi:
1. Salīdzinoši senais – arhaiskā kompleksā daudzbalsība, kurā vienota visu balsu ritmika veido akordu kompleksu kustību. Šis daudzbalsības veids izplatīts kalnainajos reģionos, konkrēti, Svanetijā.
2. Polifoniskais dialogs starp divām augstajām balsīm uz burdona (gari stiepta, nepārtraukts bass) fona. Raksturīgs Austrumgruzijā, konkrēti, Kartlkahetijā.
3. Kontrastējoša polifonija, kas raksturīga trīsbalsībai, un izpelnās īpašu pētījumu pasaules mūzikas saimē. Šis dziedājums raksturīgs Rietumgruzijai.

Gruzīnu tautasdziesmas, pamatā trīsbalsīgās, ir katra gruzīnu muzikanta sakrāla pilnības sajūta līdzīgi Svētajai Trīsvienībai.
Gūriešu un adžāru dziesmās sastopama četrbalsība, kur īpašu interesi izraisa figurāciju raksturmelodijas, kas ir izskaistinājuma, taču ne pamatelements. Krimančuli vai gamkivani ir balsis, kas gūriešu un adžāriešu dziesmām piedod savu sevišķo kolorītu.
Hevsuretijā un Tušetijā un citos augstkalnu rajonos līdz mūsdienām saglabājies unisons. Viena balss dziedājumā kā izteiksmes forma sastopama visos Gruzijas reģionos, visbiežāk tautisko instrumentu pavadījumā.



Gruzīnu tautisko dziedājumu kultūra žanru ziņā ir ļoti bagāta un dažāda. Tā ataino neizsmeļamo daiļrades fantāziju, izsmalcinātu gaumi, sarežģīto un augsti attīstīto gruzīnu muzikālo domāšanu. Daudzu gadsimtu garumā ir izveidojies īpašs izpildījuma stils un tradīcijas, kas nodotas no paaudzes paaudzē, pateicoties brīnišķajiem dziedoņiem. Kā jau iepriekš minēts, gruzīnu tautas dziedājumu žanri ir ļoti dažādi, tie faktiski apņem visus tautas dzīves un gara jomas: darba, liriski romantiskās, rituālu, galda, teiksmu, kara, varoņu, deju, baznīcas dziesmas u.c.

Darba dziesmas gruzīnu folklorā ieņem svarīgu vietu. Ir gan individuāli, gan kopīgi dziedamas dziesmas, tā saucamais naduri dziedājums ir visbagātākais un daudzbalsīgākais.
Liriskās un mīlas dziesmas ir viens no gruzīnu tautas dziedājumu pašiem poētiskākajiem žanriem. Tajos visā pilnībā atspoguļojas īpašais gruzīnu sentiments.