1920. gada 7. maijā Gruzijas neatkarību atzina Krievija. Saskaņā ar Miera līgumu:
* Krievija bez jebkādām atrunām atzina Gruzijas neatkarību un patstāvību, atteicās no visām suverēnām tiesībām, kas tai bija, uz gruzīniem un to zemi;
* Valsts robeža starp Gruziju un Krieviju ir no Melnās jūras pa Psou upi līdz Ahahča kalnam, pāri Ahahča un Aganeta kalniem pa bijušo Melnās jūras, Kutaisi un Tiflisas guberņu Ziemeļu robežu līdz robežai ar Armēniju;
* Krievija atzina bijušās Krievijas impērijas sastāvdaļas par Gruzijas sastāvdaļām – Tiflisas, Kutaisi, Batumi guberņas ar visiem to apriņķiem, kā arī Aizkatāla un Suhumi apriņķi.



Gruzijas valsti atzina Vācija, Lielbritānija, Francija, Itālija, Japāna.

1921. gada februārī Tbilisi ienāca Sarkanā armija. Gruzijas valdībai nācās emigrēt uz Eiropu. Līdz 1991. gadam Gruzija bija PSRS sastāvā.

Gruzija bija to Padomju Savienības republiku starpā, kas pirmās spēra soļus uz savu neatkarību.
Šo procesu lielā mērā sekmēja 1989. gada 9. aprīļa notikumi, kad padomju armija nežēlīgi tika izkliedēta mierīga demonstrācija Tbilisi. Šiem notikumiem bija plaša rezonanse daudzās Padomju Savienības republikās, it īpaši Baltijā.

Padomju Gruzijas esamībai galīgo punktu pielika 1990. gada 28. oktobra vēlēšanas, kuru rezultātā pie varas nāca Zviada Gamsahurdijas vadītais partiju bloks „Apaļais galds – brīva Gruzija”.
1991. gada 31. martā notika referendums, kurā Gruzijas iedzīvotāji izteica savu vēlmi dzīvot neatkarīgā republikā. Šī paša gada 9. aprīlī Gruzijas Augstākā Padome pieņēma aktu par Gruzijas neatkarību. 1991. gada 26. maijā notika pirmās prezidenta vēlēšanas, kurās 87% balsu ieguva Zviads Gamsahurdija.

1991. gada otrajā pusē sākās akcijas pret Zviada Gamsahurdijas valdību, liela daļa inteliģences nonāca opozīcijā. Pretestībai bija pārlieku ass raksturs, kas decembrī noveda pie pilsoņu kara.
Zviada Gamsahurdijas atstādināšanai palīdzēja valdībā notikusī šķelšanās. 1992. gada 6. janvārī Z. Gamsahurdija ar saviem atbalstītājiem nācās pamest Gruziju. Divus mēnešus valsti vadīja t.s. „Kara padome”, kurā ietilpa bijušais premjers Tengizs Sigua, bijušais aizsardzības ministrs Tengizs Kitovani un militarizētās organizācijas „Mhedrioni” līderis Džaba Joseliani.

1991. gada laikā bijušā Didenvidosetijas autonomā apgabala teritorijā (Chinvali reģions, Samačablo) notika periodiskas bruņotas sadursmes.

1992. gada martā valstī ieradās Eduards Ševernadze, kas vadīja „Kara padomi”. 1993. gadā jau de facto zaudētajam Chinvali reģionam pievienojās Abhāzijas Autonomās Republikas zaudējums, kuru atklāti atbalstīja krievu armijas apakšvienības un t.s. "Ziemeļkaukāza tautu konfederācija". Abhāzija pārrāva saites ar Gruziju un pasludināja savu neatkarību, kura tāpat kā Dienvidosetijas "neatkarība" nav guvusi pasaules sabiedrības atzinību.



1995. gadā tika pieņemta Gruzijas konstitūcija. Šinī pašā gadā notika gan prezidenta, gan parlamenta vēlēšanas. Par Gruzijas prezidentu tika ievēlēts E. Ševernadze, kas Gruzijā valdīja līdz 2003. gada 23. novembrim.

1999. gadā notikušajās parlamenta vēlēšanās uzvarēja valdošā partija „Gruzijas pilsoņu savienība”.

2003. gada 2. novembrī notika kārtējās parlamenta vēlēšanas, pēc kurām Centrālā vēlēšanu komisija, neskatoties uz masveidīgo rezultātu falsifikāciju, par uzvarētāju atzina vēlēšanu bloku „Par jaunu Gruziju”, kas bija iemesls plašām miermīlīgām protesta akcijām ar prasību atkārtot vēlēšanas. Minētās akcijas vadīja Mihails Saakašvili, Zurabs Žvania un Nino Burdžanadze. 22. novembrī, jaunā parlamenta pirmās sanāksmes dienā, situācija krasi saasinājās, Brīvības laukumu no rīta piepildīja protesta akciju dalībnieki. No pilsētas domes lieveņa viens pēc otra uzstājās Rožu revolūcijas līderi, kas pieprasīja prezidenta atstādināšanu un atkārtotas parlamenta vēlēšanas. Neskatoties uz tautas neapmierinātību ar vēlēšanu rezultātu falsifikāciju, pie varas esošie nolēma atzīt parlamenta pilnvaras. Protesta akciju dalībnieki ieņēma Valsts kancelejas un Gruzijas parlamenta ēkas.

2003. gada 23. novembrī pēc valdības rezidencē notikušās tikšanās starp Mihaailu Saakašvili, Zurabu Žvaniju un Igoru Ivanovu, toreizējo Krievijas Ārlietu ministru, Eduards Ševernadze plašsaziņas līdzekļiem pasludināja par savu atkāpšanos no amata.

2004. gada 4. janvārī ar 96% balsu par Gruzijas prezidentu tika ievēlēts Mihails Saakašvili, pēc kura nākšanas pie vasaras sākās plašas reformas visās valsts dzīves jomās. No 2007. gada 2. līdz 7. novembrim notika plašas protesta akcija pret pašu M. Saakašvili, kurš atkāpās no sava amata, tādējādi dodot ceļu ārkārtējām vēlēšanām, kurās ar 53,47% atkal uzvarēja.

Gruzijas nosaukums gruzīnu valodā ir Sakartvelo, kas cēlies no vēsturiskā novada – Kartli.



Ģeogrāfiski Gruziju iespējams iedalīt divās daļās – Rietumgruzijā un Austrumgruzijā, katram reģionam ir savas klimatiskās, augsnes un lauksaimniecības iezīmes. Gruzijā ir formējušās arī divas kultūras: rietumgruzīnu jeb kolhīdas un austrumgruzīnu jeb ibēriskā.

4. un 3. gadsimtu mijā pirms Kristus cars Parnavazs izveidoja pirmo austrumgruzīnu valsti – Kartlu karalisti. Pieņemts uzskatīt, ka tieši cars Paznavazs jau 3. gs. pirms Kristus izveidojis gruzīnu rakstību. Parnavaza dinastija valdīja līdz 4. gs. Šis laiks bija īpaši svarīgs Gruzijas valstiskuma izveidē.

Kristietība Gruzijas teritorija izplatījās jau 1.gs. Gruzijā sludinājuši apustuļi Andrejs, Sīmanis un Mateus. 4.gs. trīsdesmitajos gados Gruzijā ieradās Svētā Nino un sludināja kristietību Gruzijas austrumos. 326. gadā cars Miriams, pats ieguvis jaunu ticību, pasludināja kristietību par valsts reliģiju.

Sākot ar šo laiku, Gruzijā novērojama valstiskuma stiprināšanās, veiksmīgi attīstījās zinātne un kultūra. Īpaši vērts pieminēt slavenos filozofus Pēteri Iberieli un Jāni Lazi. 4. gs. Fazisā (mūsdienu Poti) strādāja filozofijas un retorikas skola, kur veica seno grāmatu un manuskriptu tulkojumus. Radās tādi gruzīnu kultūras pieminekļi kā „Šušanikas ciešanas” (5.gs.) un „Mcheteli Estates martviloba” (6.gs.) u.c.

5. gs., cara Vahtanga Gorgosala valdīšanas laikā, sākās persiešu iebrukumi uz Kartlu zemē. Tika īstenotas svarīgas baznīcas reformas un galvaspilsēta no Mchetas tika pārnesta uz jaundibināto Tbilisi.

Par vienu no svarīgākajiem posmiem valsts izveidē neapstrīdami uzskata 11.-12.gs., kad 1089. gadā cars Georgs III pameta troni, to nododot savam sešpadsmitgadīgajam dēlam Dāvidam (no Bagrationu dzimtas). Dāvids IV Agmašenebeli bija izcila politiska figūra, reformists un novators. Tauta pateicībā par viņa valdīšanu nosauca viņu par Dāvidu Cēlāju. 1103. gadā viņš sasauca visas Gruzijas baznīcu pārstāvjus, ko vēsturē sauc par Ruisi-Urbinskas baznīcas sanāksmi; izveidoja pastāvīgu armija; uzvarēja turkus un izdzina tos no gruzīnu zemes; armijas stiprināšanai no Ziemeļosetijas pārmitināja 40 tūkstošus kipčaku; sodīja negodīgos kņazus – feodāļus, kas bija nodevuši savu tautu, un nozīmēja viņu vietā uzticamus ļaudis, tēvzemes patriotus. Tāds būtu īss viņa reformistisko darbību uzskaitījums.



No 1184. gada līdz 1213. gadam, carienes Tamāras valdīšanas laikā, Gruzijas atdzimšana un uzplauksme turpinājās. Gruzija ne tikai apstādināja turku iekarotājus, bet arī pilnībā tos no Aizkaukāza padzina. Izšķirošas izrādījās kaujas pie Šamhori (1195.g.) un Basiani (1202.g.). Carienes Tamāras valdīšanas laikā Gruzija izveidojās par spēcīgāko Mazāzijas valsti. No 11. līdz 13. gadsimtam Gruzijā bija „zelta laikmets”. Šinī laikā tapusi arī brīnišķā Šotas Rustaveli poēma „Bruņinieks tīģera ādā”.

13. gs. četrdesmitajos gados Gruzijai nācās cīnīties ar mongoļu ordām. Valsts vadītāji izrādījās cīņā pret tām izrādījās bezspēcīgi. Ekonomika tika pilnībā iznīcināta, plaukstošās pilsētas sagrautas.

No 1386. līdz 1403. gadam Tamerlans astoņas reizes uzsāka karagājienus uz Gruziju. Valsts pārvērtās drupās, tika iznīcinātas provinces, apūdeņošanas sistēmas, lauksaimniecība nonāca pilnīgā pagrimumā. Izdzīvotāji bija spiesti slēpties kalnos. Valsti īpaši grāva pastāvīgie sirotāju uzbrukumi. Ekonomiskais kritums un feodāļu ķīviņi Gruziju sadalīja atsevišķās kņazistēs. Valsts sadalījās Kahetijas, Kartlu un Imeretijas caristēs.

18. gs. cars Vahtangs VI mēģināja izvest valsti no ekonomiskā un politiskā sabrukuma. 1709. gadā viņš ar Antimoza Iverieli atbalstu atvēra pirmo gruzīnu tipogrāfiju, kas 1712. gadā izdeva poēmu „Bruņinieks tīģera ādā”. No 1723. līdz 1735. gadam Gruzijai atkal nemitīgi uzbruka turki.



No 1744. līdz 1798. gadam Austrumgruzijā valdīja Erekle II, kuru gruzīnu tauta dziļā atzinībā sauc par „Patara Kahi”. Viņš spēra izšķirošus soļus Gruzijas atkalapvienošanā un stiprināšanā. Taču Erekle II viens pats ar saviem spēkiem nespēja aizsargāt savu zemi no iekarotājiem un pēc palīdzības griezās pie ticības māsas Krievijas. 1783. gadā starp Kartli-Kahetijas karalisti un Krievijas impēriju tika parakstīts līgums, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu „Georga traktāts”. Saskaņā ar traktātu, gruzīnu cari atzina Krievijas impērijas varu, taču Krievijai nevajadzēja iejaukties Gruzijas iekšējās lietās. Pavisam drīz Kartli-Kahetijas karalistei sekoja Imeretijas karaliste un Samegrelo kņaziste. 1891. gadā Gruzijā pilnībā atradās Krievijas impērijas varā.
Krievija diemžēl ignorēja gruzīnu tradīcijas un ieražas, tā centās mazināt gruzīnu valodas pozīcijas. Gandrīz visos gruzīnu klosteros tika aizkrāsotas senās freskas, likvidēts Gruzijas Patriarhāts un Gruzijas baznīcas autokefālija.



1917. gadā pēc Februāra revolūcijas tika izveidota demokrātiskā Gruzijas Republika ar pagaidu valdību. Gruzijas baznīca martā atjaunoja savu autokefāliju un ievēlēja jaunu Gruzijas patriarhu Kirionu.

1918. gada 26. maijā nacionālā padome pasludināja Gruziju par neatkarīgu republiku, par kuras valdības priekšsēdi tika ievēlēts Noe Žordania.